Iedrošinājuma sniegšana tukšas uzslavas vietā

Veidojiet vidi, kurā bērnam ir atbalsts apzināties savu rīcību.

• Vecāki dažkārt pārāk daudz slavē, labticīgi cenšoties celt bērna pašvērtējumu: "Tu esi lielisks kāpelētājs; tu esi lielisks mākslinieks; tev lieliski padodas sēdēt mierīgi.' Tomēr bieži vien šīs piezīmes nav patiesi sirsnīgas, un tās māca bērniem, ka, lai saņemtos kaut ko paveikt, jāsaņem uzslava, tādējādi veicinot viņu atkarību no uzslavām. Kad mēs slavējam bērnus par to, ka viņi kaut ko dara, piemēram, apēd dārzeņus vai uzvelk kurpes, mēs patiesībā pateicam, ka viņi ir izdarījuši to, ko mēs gribējām, lai viņi dara. Pat mazi bērni var atpazīt, kad mūsu piezīmes nav patiesas un ar viņiem tiek manipulēts.
• Pētījumi liecina, ka pašreizējā bērnu pārlieku slavinošā kultūra liek viņiem uzskatīt, ka viņiem dzīvē ir tiesības uz visu, neatkarīgi no viņu ieguldītā darba. Pārmērīga bērnu slavināšana samulsina viņus par viņu pašvērtību, jo bērni nespēj paši novērtēt, cik labi viņiem kaut kas izdodas, ja mēs viņiem vienmēr sakām, ka viņiem veicas labi. Tas nenozīmē, ka jums nevajadzētu iedrošināt savu bērnu. Saņemot pozitīvu atsauksmi, jūsu bērns burtiski uzplaukst, tieši tāpat kā mēs paši, kad mūsu ieguldītās pūles novērtē kolēģi darbā vai mājinieki.
• Domājot par to, kā mēs iedrošinām bērnus, mums ir jāattīsta sevī jauna pieeja, lai mēs neatgrieztos pie uzslavām, kuras mūsdienās dzirdam visapkārt.

Palīdziet bērnam sākt apzināties savas rīcības ietekmi

• Koncentrējieties uz darbību vai centieniem, nevis uz cilvēku
  Tā vietā, lai teiktu "Tu esi tik labs palīgs", sakiet "Paldies par galda uzklāšanu". Tā vietā, lai teiktu "Tu lieliski smalcini dārzeņus", sakiet "Paldies, ka vakariņām sagriezi burkānus".
• Stipriniet empātiju
  Tā vietā, lai teiktu: "Man patika, kā tu mierināji Annu", pievērsiet bērna uzmanību tam, kā viņas rīcība ietekmēja otru personu: "Paskaties, Anna pārstāja raudāt, kad tu atnesi viņai salvetes un apskāvi viņu. Tagad viņa jūtas labāk." Šādi izteikts novērojums ir pilnīgi atšķirīgs no uzslavas, kurā uzsvars tiek likts uz to, kā jūs paši jūtaties.
• Klusi vērojiet
  Jūsu bērns negaida uzslavas. Jūs pat varētu būt pārsteigts, redzot, ka jūsu bērns strādā un rotaļājas ar lielāku neatlaidību tad, ja jūs neko nesakat.
• Izsakiet pateicības
  Kad steidzaties, tā vietā, lai teiktu: "Tu mūs visus kavē. Pasteidzies un uzvelc mēteli!", sakiet "Tu palīdzi mums laikus nokļūt pie zobārsta, jo pats uzvelc mēteli".
• Vērojiet tā vietā, lai vērtētu
  Kad mazulis būvē ar klucīšiem, tā vietā, lai teiktu: "Tavi klucīši ir pa visu grīdu", sakiet: "Tu izmanto visus klucīšus." Novērojuma izteikšana var veicināt interesi un pārdomas, bet negatīvs vērtējums par situāciju var mazināt bērna vēlmi darboties.
• Atbalstiet pašnovērtējumu
  Tā vietā, lai teiktu "Man ļoti patīk tavs zīmējums", sakiet "Tu aizpildīji visu kreiso papīra pusi." Tādējādi jūs pievēršat bērna uzmanību zīmējumam nevis jūsu viedoklim par to. "Kāds lielisks zirgs!" (kas varbūt nav pilnīgi patiess apgalvojums), sakiet "Tu uzzīmēji sarkanu zirgu." Tā mēs virzām bērna uzmanību uz zīmējuma novērtēšanu pašam, nevis uz jūsu vērtējumu par to.
• Pieņemiet, ka apbalvojumi nav nepieciešami
  Tas, ko jūsu mazulis dara, viņam ir gandarījums jau pats par sevi. Kad bērns mācās nomizot banānu, viņam prieku sagādā tas, kā miza atdalās tīrās sloksnītēs un kā ir ieraugāms pats banāns, un ir prieks par to, ka banānu var apēst. Kad bērns piepilda suņa bļodiņu ar ēdienu un redz to, kā suns priecīgi skrien, luncinot asti - tā ir bērna balva.
  Pētījumi liecina, ka, tā vietā, lai motivētu bērnus, apbalvojumi var radīt pretēju efektu. Apbalvošana lēni iznīcina bērna iekšējo motivāciju. Pat mazi bērni var saprast, ka, ja par kaut ko ir jāsaņem atalgojums, tad tas, kas jādara, varbūt nemaz nav nekas patīkams!
• Pieņemiet to, ka sodi nestrādā
  Sods norāda bērnam, ko nedarīt, nevis ko darīt, un bieži vien tas nelielas problēmas padara lielākas. Jūsu bērns var atcerēties sodu, bet var nesasaistīt sodu ar uzvedību, kas to izraisīja. Bērns, kurš ir sodīts, var justies bezspēcīgs, pazemots, aizvainots un just nepieciešamību izaicināt.
  Pētījumi rāda, ka sods īstermiņā aptur pārkāpuma izdarīšanu, bet tam nav ilgtermiņa ietekmes uz uzvedību. Kad bērni tiek sodīti, pieaugušais atrisina problēmu īstermiņā, bet bērns nemācās risināt problēmas ilgtermiņā.
  Lai kontrolētu bērnu uzvedību, mūsdienās parasti izmanto "Pārdomu laiku". "Pārdomu laikā" bērni parasti uz noteiktu laiku tiek piespiesti sēdēt uz krēsla vai atrasties istabā vai citā telpā, kur tiem ir jākontrolē sevi un jāpārdomā sava uzvedība. Šīs pieejas problēma ir tā, ka, tad, ja bērns būtu spējīgs pārdomāt savu uzvedību, tad viņš, iespējams, nebūtu izdarījis to, kādēļ sods tika piespriests. Taču vēl svarīgāk ir tas, ka "Pārdomu laiks" nekādi nepalīdz bērnam sākt patstāvīgi iekšēji kontrolēt savu uzvedību.

Atvēliet laiku, lai bērna apzinātība var sākt atplaukt

• Lai bērns sāktu apzināties, kā viņa rīcība ietekmē citus, ir nepieciešams laiks. Jūsu bērns ir pašrealizācijas ceļa sākumā, kas turpināsies visu mūžu. Taču, ja būsiet pacietīgi un turpināsiet izmantot pieeju, kas palīdz viņam apzināties savu uzvedību, nevis pārspīlēti uzslavēsiet, nosodīsiet vai kritizēsiet, viņš pakāpeniski apzināsies savas uzvedības īstenību un sāks pats uzņemties kontroli pār sevi.