Atšķirīgais Montesori pieejā

Patiesā atšķirība

Pirmajos dzīves gados ļoti svarīga ir bērna pamatspēju veidošanās – ne tikai akadēmiskās mācības, bet spēja koncentrēties, neatlaidība un domāt pašiem, kā arī spēja labi sadarboties ar citiem. Bērni, kuriem šajos veidošanās gados ir sniegts pareizais atbalsts, izaug par pieaugušajiem, kuri ir pašmotivēti un mīl mācīties, ir elastīgi un radoši savā domāšanā un kuri ne tikai apzinās citu vajadzības, bet arī aktīvi veicina harmoniju savā dzīvē.

Tradicionālā pieeja un Montesori pieeja

Tradicionālajā izglītībā pieaugušie ir tie, kuri izlemj, kas bērniem jāmācās, un bērna spēja saglabāt un atsaukt atmiņā informāciju tiek izmantota kā akadēmisko panākumu mērs. Skolotājs ir aktīvais informācijas sniedzējs, un bērni ir pasīvie informācijas uztvērēji.

Izmantojot Montessori pieeju, pats svarīgakais ir bērna darbs un aktivitāte. Skolotājs uzņemas citu lomu, proti, nodrošināt pareizos apstākļus, lai bērni varētu atrast to, kas viņiem nepieciešams no piedāvātā klāsta. Pēc tam bērni kļūst par aktīviem pētniekiem un spēj sasniegt savu unikālo potenciālu, jo viņi mācās savā tempā un ritmā, koncentrējoties uz savām konkrētajām attīstības vajadzībām tajā brīdī.

• Vidi , kas atbalsta noteiktas bērnu vajadzības katrā attīstības posmā
• Pieaugušo , kurš izprot bērna attīstību un darbojas kā pavadonis, lai palīdzētu bērnam atrast savu dabisko ceļu
• Brīvību , lai bērni varētu paši iesaistīties savā izaugsmē atbilstīgi saviem iekšējiem, personīgajiem attīstības ritmiem